Laaaaabrīt priekšpēdējā rītā Mannheimā!
Jā, rīt pametu šo burvīgo istabu un pilsētu un dodos mājiņās. Mājās gribās ĻOTI, bet zinu, ka tikpat ļoti gribēsies atpakaļ, tāpēc esmu nenormāli priecīga, ka man ir iespēja palikt šeit arī uz otru pusgadu. Es ļoti čīkstētu un pīkstētu, ja man tagad būtu jāatgriežas Vidzemes Augstskolā... ne jau tāpēc, ka tur sliktāk vai kā, bet... citādāk :)
Atkal esmu bijusi slinka un labu laiku neko neesmu rakstījusi. Neticēsi, bet bija jāmācās un jāstrādā.
Pavisam godīgi sakot, pēc aizpagājušās nedēļas pieredzes, varu teikt, ka nekas šajā dzīvē nav neieiespējams!
Bija man pieci burvīgi eksāmeni rindiņā viens pēc otra (katru dienu pa vienam), pēc eksāmeniem gāju strādāt un tad mājās mācīties uz nākamo dienu... pēc trešā eksāmena man tiešām gāja jau ciet, tas bija tik grūti! galvā vienkārši nebija vietas un tur neko nevarēja izdarīt. Kristena, kurai bija tikai 2 eksāmeni, dzēra zāles, lai atbrīvotu galvu no vienas informācijas un 3 dienu laikā iegrūstu tur visu jauno... tā mums te Mannheimā iet :)
bet nu mazliet sīkāk par eksāmeniem...
šeit ir tāda sistēma, ka viens punkts eksāmenā = 1 minūte, tas nozīmē, ka Tu uzreiz redzi, cik minūtes Tev ir, lai izpildītu šo uzdevumu. Kristena nopirka taimeri ar pretīgu pīkšķi, lieki piebilst, ka eksāmena laikā tas pīkšķis bija ĻOTI tracinošs.
Man tikai vienā eksāmenā laiks palika pāri, pārējos knapi pabeidzu vai arī pat nepabeidzu eksāmenu. Un es neesmu nekāda glītrakstītāja, tā kā tiešām laika bija maz.
Pirmais man bija grāmatvedības eksāmens - neeeenormāli grūts, nu tiktiešām. Šis ir tas par ko neesmu tā dikti droša, ka būšu nolikusi, bet visiem likās grūts, tā kā ceru, ka viss līmenis kritīsies un varēs arī ar 10 punktiem nokārtot. Ne tak, tik traki nebūs. Lieta bija tāda, ka mēs bijām pirmie izmēģinājuma zaķīši, kuriem šo eksāmenu samazināja no 90 un 60 minūtēm (60 punkti), kas nozīmē, ka visa tā pati viela bija salikta nevis 7os uzdevumos (par katru tēmu viens uzdevums), bet gan samiksēts viss kopā 5os uzdevumos.
Pēc pirmā eksāmena man bija tāds `neleils` šoks vispār par to visu, bailes no nākamajiem, bet vajadzēja jau vienkārši aizmirsties un sākt mācīties investīcijām.
Investīcijas bija mans mīļākais kurss beigu beigās un eksāmens arī bija ļoti ņemams. Vismaz par to prieks. Tagad tik jāsāk pirkt akcijas :)
Tad piektdienā bija `international taxation`, atkal viens īsais eksāmens (60 minūtes), roka gandrīz nokrita, bet uzrakstīju galīgi labi. Dabūju jau atzīmi - 2,7, kas ir nu apmēram 7/8 pēc latviešu ballēm.
Tas bija fantastiskas brīvdienas ar nenormāli daudz darbiem un mācībām. Cēlos 7os, gāju gulēt ap 2iem, nu tā padzīvoju pāris dienas, bet stulbākais tas, ka tiktiešām mana galva bija pārbāzta un praktiski neiespējami bija iedabūt tur vēl 500 slaidu (patiešam, nepārspīlēju) teoriju par stratēģijas veidiem un starptautisko menedžmentu. Man riebjas mācīties tikai tīru teoriju, tas ir tik nevajadzīgi, fui!
Bet nu uz eksāmenu aizgāju smiedamās, kaut kā jau uzrakstīju.. labi, ka man ir tikai jānokārto sekmīgi :) grūti gan bija, jo galva sāpēja, rokas trīcēja, jo normāli nebiju gulējusi kādas 4as dienas.. grūti bija sabūvēt kādu teikumu angliski, bet nu nekas, būs labotājiem kā saldais ēdiens.
Un tad pēdējais bija OPM kurss pie seksīgā Olivera. Nu tas bija tik dīvains, Olivers bija pārspējis pats sevi. Rēķināmie uzdevumi bija pilnīgi precīzi (pat skaitļi nebija nomainīti) no mūsu uzdevumu sesijām, bet teorijas jautājumu es nezinu no kurienes nāca... miiiistika! Bet gan jau, Olivers pats mums teica `draugi mīļie, jūs esat
šeit lai ballētos un baudītu dzīvi, nevis mācītos` (nu kā teiksi!) :)
Tas nu bija par eksāmeniem... par manu Ziemassvētku tirdziņu - tur arī viss kārtībā. Cilvēki uz Ziemasvētku laiku paliek nenormāli un sāk vājprātā daudz sūkt to karstvīnu un tad gar manu stendu staigā piedzērušās omas un opīši, nav ne vaina :) šodien vēl tik 2 stundas jānostrādā un āmen!
Vakar uzsniga sniegs un šodien viņa vairs nav, bet bija smuki un vienu dienu :)
Kas vēl... guļu joprojām uz grīdas, jo manas nedienas ar gultu nav beigušās, tad naglas pa mazu, tad pa lielu, bet nu cik ta te vēl palicis.
Eu labi, vairāk nekā jauna nav, tad jau tiekās :*
trešdiena, 2011. gada 21. decembris
ceturtdiena, 2011. gada 3. novembris
Studying is soooo much fun!
Čaaaau latvieši!
Pirmkārt, liela atvainošanās, ka es te sen neesmu neko rakstījusi, bet man viss kārtībā :)
Problēma tāda, ka pēdējā laikā to vien daru kā mācos, tāpēc arī jums te mazliet pakratīšu sirdi par to, kā tas viss notiek...
Tātad man ir 7 kursi... (tas ir daudz) 5 normālie kursi + 2 vācu valodas kursi (pati pieteicos, pati vainīga :D )
Tad nu par katru no tiem:
- Investments (investīcijas) - kurss, ko māca profesors no Amerikas, par šo priekšmetu jau esmu sūdzējusies, ka ļoti grūti. Tad nu vēl visam pa virsu nāk `case study work`, kurā mums ir jāveic `stock valuation` - jāizvēlas kāds sektors (pilnīgi jebkāds), jāatrod šī sektora kompānijas un jāveic analīze, kura no šīm kompānijām ir pati labākā, kurā ieguldīt savu naudu.. grupā jābūt 4 cilvēkiem, es esmu ar divām aziātu meitenēm un meiteni no Zveidrijas. Man ir ļoti grūti sadarboties grupās, tiešām grūti un šoreiz ir vēl ļoti grūtāk, jo aziātu meitenes jau pirmajā grupas tikšanās reizē atzina, ka neko nesaprot un, ja mums atzīme esot svarīga, tad viņām esot ļoti žēl (labi jau, ka pašas atzinās). Meitene no Zviedrijas ir tādā pašā situācijā kā es - atzīme teorētiski neko nenozīmē, bet knapi sekmīgas arī netaisamies būt, tāpēc darīsim, ko varēsim. Bija mums mazā pirmā tikšanās, kurā pilnīgi biju ar mieru samaksāt tām aziātēm, lai labāk neuzdod jautājumus un iet mājās, es būtu ar mieru ierakstīt viņu vārdus gala darbā un lai nooooomierinās :) bet nu jā, tagad zviedru meitene ir mājās un nedēļas nogali un reāli mums ir tikai nākamā nedēļa, lai uzceptu to visu gara darbu, bet nekas jauns, jo es jau tā praktiski dzīvoju bibliotēkā, joooo....
- ir tāds kurss `strategic and international management` izklausās interesants un tagad arī tāds ir, bet sākums bija traģisks. Tas bija sadalīts 2 daļās - strategic un international. Katru daļu pasniedza savs profesors. Pirmā daļa bija nāvīgi garlaicīja, ja vēl sēdi klasē kopā ar vēl 799 cilvēkiem, tas tiešām ir grūti. Šajās lekcijās mana uzmanība bija tieši nulle, jo pilnīgi visu laiku ņirdzām ar Kristenu un regulāri vēl no pēdējām 15 minūtēm ka minimums aizšmaucām prom. Tad nu tagad visas 5as lekcijas ir jāmācās pašai no slaidiem un grāmatas, kas ir pieejama tikai bibliotēkā uz vietas. Esmu izrēķinājusi, ka vienas lekcijas viela laupa apm. 4,5 stundas mana dārgā laika, jo grāmata ir milzīga un viss ir tik sarežģīti uzrakstīts... nu tā neko darbiņš būs. Bet labā ziņa ir tāda, ka otrs profesors ir ļoti jauks un jautrs, miegs vairs nenāk.
- `production and operation management` - it kā esot ļoti sarežģīts kurss, tā man teica Sebastians (mans dzīvokļa biedrs), kuram šis priekšmets bija pagāšgad... bet nu mums apmaiņas studentiem tas ir uztaisīts nenormāli viegls... pat pārāk aizdomīgi viegls (vismaz salīdzinot ar visu pārējo). Šo kursu māca čalītis (ļoti simpātisks un jauks), viņam pašam ļoti bieži nāk smiekli par to, ko viņš mums māca, jo brīžam tās ir tik garlaicīgas, pašsaprotamas lietas. Šim priekšmetam ir arī exercises un tutorials (praktiskie darbi), uz uzdevumiem es netieku, tāpēc eju uz `tutorials`, kurus māca izbijušie vai esošie studenti.. un šim priekšmetam to māca pilnīgākais nūģis, manā vecumā, bet jūtās tik ļoti pārāks par mums. Un viņš lekcijās paceļ balsi uz mums, ja klasē sākās kaut mazākās sarunas, un izkliedz `fooooolks`, mēs ar Kristenu, protams, nekad nenoturamies un sākam ņirgt. Puikam kaut kādi neizsapņotie bērnības sapņi vai baigā trauma laikam...
- `international accounting` - grāmatvedība, vājprātā garlaicīgas lekcijas.. šeit mums bija jau starpeksāmens. Es dabūju 2, grūti pārmērīt latviešu vienībās. Te atzīmes sākās ir no 1-5 (5 ir nesekmīgs), bet atzīmes dalās šādi 1; 1,3; 1,7; 2; 2,3 utt. līdz 5.. tā kā baigi liela amplitūda.
- un tad visbeidzot ir `international taxation` - piektdienu rītos 8:30, jesss! bet pavisam godīgi - mana mīļākā lektore un lekcija. Cepuri nost tai sievietei, kura spēj pievērt manu uzmanību visas 90 minūtes un neilkt nevienu reizi ieskatīties pulkstenī. Ļoti patīk, bet ir arī ļoti grūti. Rīt sāksies `case study work` nav ne jausmas, kas mūs tur sagaida...
Tad nu īsumā par vācu kursiem... man ir gramatika un orālā komunikācija. Gramatika ir okei, bet par to komunikāciju man gan ir ko teikt...
Skolotāja ir klusa un kautrīga (tā no ārienes), bet iekšā gan tāāāda vecenīte viņa ir...
grūti izstāstīt visus tos notikumus, bet galvenā doma ir tāda, ka viņai ļoti patīk puiši un meitenēm viņa uzliek mīksto... puiši saņem labākās atzīmes, vienmēr pirmie dabū uzdevumu lapas, vienmēr tiek uzdoti jautājumi tikai viņiem... trīs no puišiem ir no Francijas, viņiem viņa dažkārt atbild franciski, piemēram, `merci`.
pēdējais spilgtākais notikums, kas atkal mums ar Kristenu lika sākt smieties par visu klasi aiz patiesa izbrīna par to, nu kur tad TĀ var!
Tātad mums bija ieskaite `intervija` (5min garumā) divatā ar viņu. Pirms tam viņa mums iedeva divas a4 lapas ar jautājumiem, ko viņa mums var uzdot.. Jautājumi ļooooti daudz un dažādi. Iepriekšējā lekcijā pirms ieskaites viņa saka, ka varētu izmēģināt, lai visi redz, kā tas notiks. Viņa palūdz 3 brīvprātīgos, piesakās divas meitenenes. Pirmajai viņa jautā par eBay lietošanu, kādas preces viņa tur ir pirkusi utt. Otrai meitenei jautā par horoskopiem, vai tic un kāds ir viņas viedoklis par to visu utt. Un tad nāk bomba - viņa jautā, nu kurš tad būs vēl viens brīvprātīgais, varbūt Tu Tibo (viens no francūžiem). Viņš, protams, ka saka, nu laaaabi. Aiziet pie viņas intervijas galdiņa un nāk ārā jautājums `vai Tu kādreiz esi bijis iemīlējies līdz ausīm?` Nu paklau, dūdiņ! Un stulbākais ir tas, ka nabaga čalis nesaprot, ko no viņa grib, jo viņš īsti nesaprot jautājumu... un viņa viņam kādas 5 minūtes skaidro, jo tiktiešām tik ļoti grib dzirdēt atbildi. Un tad viņš atbildēja, ka jā, tagad ļoti mīlot savu draudzeni (hahaaaaa, saņeeeeem!)
Nu tā lūk :) Tas par skolu... un tāds ir mans turpmāko divu nedēļu plāns, jo pēc tam atbrauc Baibuks un tad jau sākas eksāmeniiiiiiiiii, zaiiiiks!
Aufwiedersehen!
ceturtdiena, 2011. gada 6. oktobris
tā man iet, nav slikti tā man šķiet
Laaaaabrīt burvīgajā ceturtdienā!
un tā tās dienas un nedēļas skrien un skrien.... Tāpēc arī tik sen nekas nav rakstīts.
Bet man viss kārtībā :)
Mācos kā traka, nekad tāā neesmu mācījusies. Un nav jau nekāds kontroldarbu vai eksāmenu laiks. Tā vienkārši ir jāmācās.
Nu jau arī grāmatvedība, kas man likās piece of cake, paliek grūta. Bet nu jātur līdzi :) galvenais ir iet uz lekcijām un uzdevumiem, lai neko neiekavētu.
Un man ir alerģija no vārda `investments`. Tā laikam ir lielākā kļūda, ko jebkad esmu pieļāvusi :D bet atradu sev potenciālo mājskolotāju no Amerikas, jo amerikāņiem tās ir pupu mizas, ko viņš tur mums māca.
Bet par pārējo - šīs pēdējās nedēļas ir bijušas notikumiem pārbagātas.
Jauniešu organizācija VISUM liek par sevi manīt un organizē pilnīgi visu iespējamo katrā mīļā brīdī.
Neskaitot to, ka katru pirmdienu ir ballītes tādā kā skolas barčikā, katru otrdienu internacionālās ballītes ar tematiku (katru nedēļu ir sava valsts vai reģions), trešdienās mums ļauj atpūsties un ceturtdienās atkal ir kāds pasākums un afterparty skolas parkā - Schneckenhof. Starp visu to vēl ir ekskursijas un visādi braucieni.
Bijām uz `Weinwanderung`. Es biju sapratusi to kā ekskursiju pa dažām vīna darītavām, BET nē. Aizveda mūs uz vienu mazu miestiņu, iedeva karti un aidaaaa laid vīna pastaigā! Vārdu sakot, katru gadu vienu nedēļas nogali šajā mazajā miestiņā vietējie vīndari prezentē jaunos vīniņus. Un pats labākais ir tas, ka lielākā daļa vīndaru to sara savos vīna laukos. Sanāk tā, ka Tu ej pa vīna laukiem caur kādiem 20 vīna punktiem, kur tad vietējie vīndari piedāvā savus vīnus, kuri nāk no vīnogām, kas aug tepat Tev aiz muguras :) nu fantastiski! Mēs pamēģinājām `neue Wein` jeb jauno vīnu, kurš ir tikko galīgi svaigs vinčuks, nav vēl ilgi nostāvējies, tāpēc (it kā) neesot daudz grādu... tāds salds, mazliet nepierastā krāsā, bet ļoooooti gards. Man tur bildītē ir rokā.
Tad bijām uz Frankfurtes Auto šovu. Tas gan nebija nekāds organizētais pasākums, paši izdomājām aizbraukt, bet nu FANTASTISKI! Reizi mūžā arī meitenēm ir vērts ko tādu redzēt :)
Pagājušajā ceturtdienā bija `Pub Crawl` - samaksā 18 eiro, par ko saņem kreklu, šota glāzīti, ieeju 5 klubos, katrā no tiem jāizdzer aliņš un viens šots un pēc tam vēl brīvbiļeti uz Schneckenhof ballīti.
Nuuuuuuu tas bija kaut kas! Bijām kādi 200 cilvēki, mūs sadalīja 4 komandās - zilie, zaļie, oranžie un sarkanie. Tā nu mēs staigājām apkārt pa klubiņiem, dzērām, runājāmies un priecājāmies. Pieļauju domu, ka sacelām kājās pusi no Mannheimas, jo mēs bijām nenormāli skaļi un vandalīgi :D
re kur mūsu komandas bildīte.
Viss jau būtu pavisam skaisti, ja man piektdienā 8os no rīta nebūtu lekcija. Kopš pagājušās piektdienas esmu nosolījusies sev vairs ceturtdienās nekur baigi neiet un smuki izgulēties mājās, jo tieši šī ir vienīgā lekcija, kurā profesore zina manu vārdu. `Un tātad, Māra, kāds ir secinājums....?` vaii kā šonedēļ varēšu atbildēt uz visiem jautājumiem :)
Pagājušajā nedēļas nogalē bijām uz Japāņu ballīti kojās... viņi tur deva degustēt savu vietējo alkoholu un tā. Nu interesanti, bet nu vienu gan es esmu sapratusi - alkohols un šķībacainie (nu labi - aziāti) neiet vispār kopā. Viens aliņš un viņiem actiņas paliek šaurākas un sarkanākas... un šļupsteklis jau mutē, muļķības tik nāk ārā un jaaa, tas nav veselīgi :D
Bet par tām kojām - nuuuu biju gaidījusi no Vācijas ko labāku. Mūsu ViA kojas viennozīmīgi ir labākas! Katram šeit gan ir sava istaba, bet tāda prosta ar galdu, gultu un skapi. Un pats pretīgākais ir gaisma - tik koša kā slimnīcā. Nu tā jau laikam gaumes lieta, bet man tāda gaisma liekas galīgi neomulīga. Un tualetes ar dušām ir kopā.. un divas tādas telpas uz stāvu. Un viena virtuve uz stāvu. Jaaa, milzīga ar dīvāniem, bet nu tāda cūku kūts, ka tik turies! Nu es esmu ļoti laimīga, ka dzīvoju savā miteklī nevis kojās :)
Kojās satikām trīs čaļus, kuri gribēja nākamajā dienā braukt uz Oktoberfestu - nuuuuu aiziet! Pieciem kopā ir ļoti izdevīgas biļetes. Jā, Vācijā vilcieni ir ļoti dārgi, bet, ja braukā pa pieci, tad ir ļoti izdevīgi. Tā nu mēs aizšmaucām nākamajā dienā uz Štutgartes Oktoberfestu... tas nav Minhenes īstais, milzīgais Oktoberfests, bet tas ir šī gala Oktoberfests. Es nezinu, kāda vispār tur varētu būt atšķirība, jo viss bija tieši tā kā redzēts bildēs, video materiālos un lasīts rakstos par Minhenes Oktoberfestu.
Aizbaucām uz to vietu, izkāpjam no metro un, protams, ka nenormāli daudz cilvēku. Mēs ieradāmies kaut kur ap 13iem... atradām vienu iespaidīga lieluma telti/māju un sākām stāvēt rindā uz ieeju. Rinda milzīga, nevari sparast, kur īsti jāstāv, jo katrs stāv kaut kā citādāk, bet uz priekšu nekas īsti nekustas. Bet ļot gribējās tikt pie tiem muzikantiem un galdiem, tāpēc nostāvējām tur vesalas 2 stundas un tā arī nekur nepakustējāmies. Visi nikni, ārā +27 grādi, gaisa nav, aliņu gribas, karoč ejam prom :D
un tā nu mēs aizgājām uz tādu kā alus dārzu turpat Oktoberfesta teritorijā, laimīgi tikām pie galdiņa un tā arī tur nosēdējām 6 stundas. Turpat spēlēja muzikanti, visi cilvēki tā lēnām iesila, sāka dziedāt, dejot, rāpties un krēsliem un tad arī uz galdiem... Un mēs jau turējām līdzi, vaiiiii tas bija neaizmirstami :) sajutos kā īsta vāciete, kaut arī sākumā mācēju tikai 2 dziesmām vārdus. Pēc tam jau mūsu galda kaimiņi samācīja mums dejas un dziesmas, tā kā viss notikās.
Re kur arī video mazam ieskatam.
Šie ir tādi lielie notikumi, kas ar mani notikuši pēdējā laikā... a pa lielam - viss pa vecam :)
un tā tās dienas un nedēļas skrien un skrien.... Tāpēc arī tik sen nekas nav rakstīts.
Bet man viss kārtībā :)
Mācos kā traka, nekad tāā neesmu mācījusies. Un nav jau nekāds kontroldarbu vai eksāmenu laiks. Tā vienkārši ir jāmācās.
Nu jau arī grāmatvedība, kas man likās piece of cake, paliek grūta. Bet nu jātur līdzi :) galvenais ir iet uz lekcijām un uzdevumiem, lai neko neiekavētu.
Un man ir alerģija no vārda `investments`. Tā laikam ir lielākā kļūda, ko jebkad esmu pieļāvusi :D bet atradu sev potenciālo mājskolotāju no Amerikas, jo amerikāņiem tās ir pupu mizas, ko viņš tur mums māca.
Bet par pārējo - šīs pēdējās nedēļas ir bijušas notikumiem pārbagātas.
Jauniešu organizācija VISUM liek par sevi manīt un organizē pilnīgi visu iespējamo katrā mīļā brīdī.
Neskaitot to, ka katru pirmdienu ir ballītes tādā kā skolas barčikā, katru otrdienu internacionālās ballītes ar tematiku (katru nedēļu ir sava valsts vai reģions), trešdienās mums ļauj atpūsties un ceturtdienās atkal ir kāds pasākums un afterparty skolas parkā - Schneckenhof. Starp visu to vēl ir ekskursijas un visādi braucieni.
Bijām uz `Weinwanderung`. Es biju sapratusi to kā ekskursiju pa dažām vīna darītavām, BET nē. Aizveda mūs uz vienu mazu miestiņu, iedeva karti un aidaaaa laid vīna pastaigā! Vārdu sakot, katru gadu vienu nedēļas nogali šajā mazajā miestiņā vietējie vīndari prezentē jaunos vīniņus. Un pats labākais ir tas, ka lielākā daļa vīndaru to sara savos vīna laukos. Sanāk tā, ka Tu ej pa vīna laukiem caur kādiem 20 vīna punktiem, kur tad vietējie vīndari piedāvā savus vīnus, kuri nāk no vīnogām, kas aug tepat Tev aiz muguras :) nu fantastiski! Mēs pamēģinājām `neue Wein` jeb jauno vīnu, kurš ir tikko galīgi svaigs vinčuks, nav vēl ilgi nostāvējies, tāpēc (it kā) neesot daudz grādu... tāds salds, mazliet nepierastā krāsā, bet ļoooooti gards. Man tur bildītē ir rokā.
Tad bijām uz Frankfurtes Auto šovu. Tas gan nebija nekāds organizētais pasākums, paši izdomājām aizbraukt, bet nu FANTASTISKI! Reizi mūžā arī meitenēm ir vērts ko tādu redzēt :)
Pagājušajā ceturtdienā bija `Pub Crawl` - samaksā 18 eiro, par ko saņem kreklu, šota glāzīti, ieeju 5 klubos, katrā no tiem jāizdzer aliņš un viens šots un pēc tam vēl brīvbiļeti uz Schneckenhof ballīti.
Nuuuuuuu tas bija kaut kas! Bijām kādi 200 cilvēki, mūs sadalīja 4 komandās - zilie, zaļie, oranžie un sarkanie. Tā nu mēs staigājām apkārt pa klubiņiem, dzērām, runājāmies un priecājāmies. Pieļauju domu, ka sacelām kājās pusi no Mannheimas, jo mēs bijām nenormāli skaļi un vandalīgi :D
Viss jau būtu pavisam skaisti, ja man piektdienā 8os no rīta nebūtu lekcija. Kopš pagājušās piektdienas esmu nosolījusies sev vairs ceturtdienās nekur baigi neiet un smuki izgulēties mājās, jo tieši šī ir vienīgā lekcija, kurā profesore zina manu vārdu. `Un tātad, Māra, kāds ir secinājums....?` vaii kā šonedēļ varēšu atbildēt uz visiem jautājumiem :)
Pagājušajā nedēļas nogalē bijām uz Japāņu ballīti kojās... viņi tur deva degustēt savu vietējo alkoholu un tā. Nu interesanti, bet nu vienu gan es esmu sapratusi - alkohols un šķībacainie (nu labi - aziāti) neiet vispār kopā. Viens aliņš un viņiem actiņas paliek šaurākas un sarkanākas... un šļupsteklis jau mutē, muļķības tik nāk ārā un jaaa, tas nav veselīgi :D
Bet par tām kojām - nuuuu biju gaidījusi no Vācijas ko labāku. Mūsu ViA kojas viennozīmīgi ir labākas! Katram šeit gan ir sava istaba, bet tāda prosta ar galdu, gultu un skapi. Un pats pretīgākais ir gaisma - tik koša kā slimnīcā. Nu tā jau laikam gaumes lieta, bet man tāda gaisma liekas galīgi neomulīga. Un tualetes ar dušām ir kopā.. un divas tādas telpas uz stāvu. Un viena virtuve uz stāvu. Jaaa, milzīga ar dīvāniem, bet nu tāda cūku kūts, ka tik turies! Nu es esmu ļoti laimīga, ka dzīvoju savā miteklī nevis kojās :)
Kojās satikām trīs čaļus, kuri gribēja nākamajā dienā braukt uz Oktoberfestu - nuuuuu aiziet! Pieciem kopā ir ļoti izdevīgas biļetes. Jā, Vācijā vilcieni ir ļoti dārgi, bet, ja braukā pa pieci, tad ir ļoti izdevīgi. Tā nu mēs aizšmaucām nākamajā dienā uz Štutgartes Oktoberfestu... tas nav Minhenes īstais, milzīgais Oktoberfests, bet tas ir šī gala Oktoberfests. Es nezinu, kāda vispār tur varētu būt atšķirība, jo viss bija tieši tā kā redzēts bildēs, video materiālos un lasīts rakstos par Minhenes Oktoberfestu.
Aizbaucām uz to vietu, izkāpjam no metro un, protams, ka nenormāli daudz cilvēku. Mēs ieradāmies kaut kur ap 13iem... atradām vienu iespaidīga lieluma telti/māju un sākām stāvēt rindā uz ieeju. Rinda milzīga, nevari sparast, kur īsti jāstāv, jo katrs stāv kaut kā citādāk, bet uz priekšu nekas īsti nekustas. Bet ļot gribējās tikt pie tiem muzikantiem un galdiem, tāpēc nostāvējām tur vesalas 2 stundas un tā arī nekur nepakustējāmies. Visi nikni, ārā +27 grādi, gaisa nav, aliņu gribas, karoč ejam prom :D
un tā nu mēs aizgājām uz tādu kā alus dārzu turpat Oktoberfesta teritorijā, laimīgi tikām pie galdiņa un tā arī tur nosēdējām 6 stundas. Turpat spēlēja muzikanti, visi cilvēki tā lēnām iesila, sāka dziedāt, dejot, rāpties un krēsliem un tad arī uz galdiem... Un mēs jau turējām līdzi, vaiiiii tas bija neaizmirstami :) sajutos kā īsta vāciete, kaut arī sākumā mācēju tikai 2 dziesmām vārdus. Pēc tam jau mūsu galda kaimiņi samācīja mums dejas un dziesmas, tā kā viss notikās.
Re kur arī video mazam ieskatam.
Šie ir tādi lielie notikumi, kas ar mani notikuši pēdējā laikā... a pa lielam - viss pa vecam :)
otrdiena, 2011. gada 6. septembris
ir sakrājies, ko teikt..
Gribēju jau rakstīt tikai tad, kad būs notikušas vairāk vai mazāk visas lekcijas (tas ir nākamnedēļ),bet nu tad es varēšu grāmatu sarakstīt.
Pirmkārt, šeit visiem jauniešiem (izņemot dažus no tiem, kuri mācās biznesu) ir uzskats, ka biznesa studenti ir pilnīgākie snobi, ar deguniem mākoņos, staigā uzvalciņos un brillītēs un nerunājās ar apkārtējiem. Bijām ar itālieti (es beidzot spēju izrunāt - viņu sauc Clizia) pa brīvdienām ekskursijā uz Heidelbergu (skatīt bildītē) un tur satikām divus puišus, kuri, protams, ka paši nāca klāt un sāka runāties utt. Jautāja, ko mācāmies, un kad atbildēju, ka biznesu, tad smagi nobrīnījās, kā mēs vispār tā varam ar viņiem uz ielas sarunāties. Šausmas, es pirmo reizi sajutos slikti par to, ka studēju to, ko studēju... Arī vietējā klubiņā redzēju nu neeeeeenormālākās cacas (mēs tādas ejam uz ballēm), prasīju Jonathanam, kas tās tādas ir - nu biznesa studentes taču, viņas savādāk nemēdz staigāt! Nekā nebija - es netaisos mainīties :)
Runājot par klubiem un vispār atpūtu šeit - tā te sit augstu vilni, jo te taču ir tūkstošiem studentu, un viņiem visiem gribās atpūsties. Pirmajā septembrī bijām izlūkos uz populārāko studentu klubu `koi`. Jāpiebilst, ka katru 4dienu Universitātes (pils) pagalmā, kuru dēvē par Schneckenhof (viņam pat ir sava mājas lapa http://www.schneckenhof.de/ ), notiek studentu ballītes, uz kurām biļetes tiek izpārdotas 2 dienu laikā, tāpēc pagājušo ceturtdien nepapsējām nopirkt, bet šo 4dien gan iesim. Bet šīs ballītes vienmēr ilgst tikai līdz 1iem naktī, pēc tam visi jestrie studenti dodas uz `koi`. Mēs pasēdējām parciņā un tad devāmues uz šo klubu, kurā bija vaaaajprātā daudz cilvēku. Klubs divos stāvos, ļoti laba mūzika, gaismas un dzērieni - jaaa, man patika!
Tad sestdien bija paredzēts, ka pēcpusdienā brauksim kopā ar Jonathanu uz Heidelbergu, pastaigāsimies tur un paliksim uz nakts dzīvi un brauksim naktī ar auto mājās, bet tas gudrinieks piektdien piedzērās un samežģīja kājas (jā, ABAS!) un tagad staigā uz kruķiem... tā nu mēs divatā aizbraucām ar Cliziu uz turieni un apskatījām to skaito pilsēteli. Bet jā, piektdien speciāli palikām mājās un taupījāmies sestdienai, bet pa velti :(
Bildē skats uz Heidelbergu no pils dārza. Ļoti skaista pilsēta (jā, Baibuk, noteikti aizbrauksim).
Labi, tagad par skolu - pirmdien 8:30 (jeb kā viņi saka B1 - at block eins) man bija pirmā lekcija `investments`. Aizeju uz skolu pusstudnu ātrāk, lai atrastu, kur tad īsti tas viss notiksies, ieeju klasē, apsēžos un, protams, ka sāku uztraukties, vai esmu īstajā vietā. Bet tad ieveļas vesals bars ar čainīzeriem un es sapratu, ka esmu gan :D vispār par tiem čainīzeriem runājot, tas ir vājprāts - viņiem visiem ir vismaz divi telefoni (blackberry un Iphone, protams), tad nāk Ipads und Mcbooks, bez tiem nekas nenotiek, karoč viņi visu laiku ir kaut kādā tīmeklī ievīti, vai nu spēlē spēlītes, sēž čainīzeru portālos vai facebookā. Labi par tām lekvcijām ja - kaut kādā mirklī ierodas profesors, atver prezentāciju un tur vāciski viss rakstīts. Sākas lekcija, pieceļas viens cits kungs un paziņo, ka diemžēl `investments` šodien nenotiek, bet ja mēs gribam, varam palikt uz šo ievadlekciju, jo kaut kāda maza daļiņa būs arī par `investments`. Jā, davai, visi aiziet prom.
Atnāku mājās un izdomājam ar Cliziu aiziet uz K7 (jā, tā ir adrese, Mannheimas centrs is sadalīts kvadrātos, skaties lejā ir karte, kā tas apmēram izskatās), kur mums ir jāreģistrējas kā Mannheimas iedzīvotājiem (lai pilsēta saņemtu kaut kādu nodevu par mums no valsts). Aizvelkamies līdz tam otram vecpilsētas galam, tajā ofisā viss notiek kā bankā - paņem numuriņu un gaidi. Paņemam numuriņu un saprotam, ka mums priekšā ir kādi 40 cilvēki, bet 10:00 sākas lekcija. Iesim uz lekciju!
Šeit ir attēlots Mannheimas centra plāns. Viss ir sadalīts kvadrātiņos, katram kvadrātiņam ir alfabēta burts un viss te iet (gandrīz) pēc alfabēta. Es dzīvoju Q7, visas N, M, C un B mājas ir veikali, starp tiem ir galvenā iepirkšanās iela.
Otrā lekcija - Production & Operations management - ĻOTI interesanta. Vispirms esam vienā telpā, kur izrādās, ka nepietiek vietas, tāpēc pārceļamies uz citu. Lektors jauns, izskatīgs, smaidīgs jokupēteris vārdā Olivers. Šis kurss būs saistīts ar baigo matemātiku un rēķināšanu, tātad - man JAU patīk :)
Vēlāk pēc lekcijām aizgāju uz to biroju otrā pilsētas malā un piereģistrējos kā iedzīvotājs. Izvilku numuriņu 542 (tajā brīdī tika apkalpots 470), bet tad atradu numuriņi 511 un gaidīju tikai 40 minūtes, viiiiii! Un darbojās tur 20 apkalpojošie lodziņi, nevis tikai 1. Pēc tam teicu Sebastianam, ka baigi ilgi tur jāstāv un viņš nosmējās, ka tas neesot ilgi, viņš regulāri 3 stundas stāvot.. Ak pacietīgie vācieši!
Šodien man bija `strategic & international management`, vai dievs, būs grūti. Mēs bijām lielākajā auditorijā, kas vien ir, piiiilns ar cilvēkiem (bijām apmēram 700), gaisa nav, vietu arī! Pēc šīs lekcijas sapratu, ka tur bez MacBooka nav nemaz ko rādīties! Ne tikai čainīzeriem, bet arī visiem biznesa studentiem tāds ir. Ļoti interesanti bija tas, ka lektors uzdod jautājumu reāli 700 cilvēkiem un uzreiz paceļas rokas, studenti ir gatavi iesaistīties un atbildēt. Mūsu kursā tas nenotiek starp 40 cilvēkiem un kur nu vēl angliski... Tad vēl šo krusu vadīs divi profesori (pirmās 5 nedēļas viens, otrās 5as otrs), ar šiem pašiem profesoriem nav praktiski iespējams kontaktēties, viņi iepazīstina ar savām sekretārēm un padotajiem, kuriem ir jāsūta e-pasti. Un pratiskās nodarbības vada vecāko kursu studenti. Vēl pēc uzstāšanās neviens neapplaudē, bet sit ar kulaciņu pa galdu. Un vēl - šeit būs grupu darbs, jāanalizē Meksikāņu alus ieviešanas ārvalstu tirgū riski un kā to mazināšana (ZELMas - šitais būtu mūsu lauciņš!). Un starp citu, trīs labākās grupas tiek pie balvām.. grupā 6 cilvēki, mēs esam 700 = apmēram 117 grupas, nu kāda iespēja, Māra :D
Aizmirsu vēl pateikt par jokaino sistēmu šeit (tas gan man nepatīk). Ir lekcijas, kuras ir iespējams atrast visiem mirstīgajiem kursu katalogā, bet vēl ir praktiskās nodarbības (exercises & tutourials - nezinu kāda šķirba starp šiem abiem). Prakstisko nodarbību laiki tiek pateikti vai nu pirmajā lekcijā vai arī atrodami tādā kā universitātes iekštīklā, kura lietotājvārdu un paroli var saņemt tikai tad, kad esi atbraucis šeit. Vārdu sakot, nav iespējams tā forši salikt kursus un saplānot savu laiku jau pirms tam. Tagad man ir jāmaina daži kursi, jo kaut kas pārklājas, baigais bardaks ar to visu. Bet nu tagad man lekcijas ir 1dien, 2dien un 3dien no 8:30 līdz 17:00 un ceturtdien un piektdien pa vienai lekcijai. Nu neko - mācīšos!
Par centrālo notikumu - Oktoberfestu. Tātad mums tiek piedāvāta iespēja braukt uz Oktoberfestu, joks tikai tāds, ka izbraukšana ir naktī no 4dienas uz 5dienu (no 22. uz 23. septembri), kas nozīmē, ka netieku piektdienā uz lekciju, kur pie info rakstīts `apmeklējums obligāts`. Te nu ir lielā dilemma, jo es neticu, ka es jebkad mūžā pati saņemšos un braukšu uz Oktoberfestu.. nu te vēl jāpadomā, bet arī nav 100 % garantēts, ka es tur vispār tieku, jo vietu skaits ir ierobežots un tiek tikai 45 laimīgie, kuri tiks izlozēti (pilnīgi nejauši) no visiem iesūtītajiem pieteikumiem.
Un re kur skaistām beigām visi mani trīs draudziņi - no kreisās puses Sebastians (vācu istabas biedrs), tad nāk Cli (jeb Clizia = itāliete) un Jonathans (mans izklaidētājs).
Nu ko - priekšā vēl pus nedēļa un katru dienu pa lekcijai, tā kā gaidiet tik vēl!
Pirmkārt, šeit visiem jauniešiem (izņemot dažus no tiem, kuri mācās biznesu) ir uzskats, ka biznesa studenti ir pilnīgākie snobi, ar deguniem mākoņos, staigā uzvalciņos un brillītēs un nerunājās ar apkārtējiem. Bijām ar itālieti (es beidzot spēju izrunāt - viņu sauc Clizia) pa brīvdienām ekskursijā uz Heidelbergu (skatīt bildītē) un tur satikām divus puišus, kuri, protams, ka paši nāca klāt un sāka runāties utt. Jautāja, ko mācāmies, un kad atbildēju, ka biznesu, tad smagi nobrīnījās, kā mēs vispār tā varam ar viņiem uz ielas sarunāties. Šausmas, es pirmo reizi sajutos slikti par to, ka studēju to, ko studēju... Arī vietējā klubiņā redzēju nu neeeeeenormālākās cacas (mēs tādas ejam uz ballēm), prasīju Jonathanam, kas tās tādas ir - nu biznesa studentes taču, viņas savādāk nemēdz staigāt! Nekā nebija - es netaisos mainīties :)
Runājot par klubiem un vispār atpūtu šeit - tā te sit augstu vilni, jo te taču ir tūkstošiem studentu, un viņiem visiem gribās atpūsties. Pirmajā septembrī bijām izlūkos uz populārāko studentu klubu `koi`. Jāpiebilst, ka katru 4dienu Universitātes (pils) pagalmā, kuru dēvē par Schneckenhof (viņam pat ir sava mājas lapa http://www.schneckenhof.de/ ), notiek studentu ballītes, uz kurām biļetes tiek izpārdotas 2 dienu laikā, tāpēc pagājušo ceturtdien nepapsējām nopirkt, bet šo 4dien gan iesim. Bet šīs ballītes vienmēr ilgst tikai līdz 1iem naktī, pēc tam visi jestrie studenti dodas uz `koi`. Mēs pasēdējām parciņā un tad devāmues uz šo klubu, kurā bija vaaaajprātā daudz cilvēku. Klubs divos stāvos, ļoti laba mūzika, gaismas un dzērieni - jaaa, man patika!
Tad sestdien bija paredzēts, ka pēcpusdienā brauksim kopā ar Jonathanu uz Heidelbergu, pastaigāsimies tur un paliksim uz nakts dzīvi un brauksim naktī ar auto mājās, bet tas gudrinieks piektdien piedzērās un samežģīja kājas (jā, ABAS!) un tagad staigā uz kruķiem... tā nu mēs divatā aizbraucām ar Cliziu uz turieni un apskatījām to skaito pilsēteli. Bet jā, piektdien speciāli palikām mājās un taupījāmies sestdienai, bet pa velti :(
Labi, tagad par skolu - pirmdien 8:30 (jeb kā viņi saka B1 - at block eins) man bija pirmā lekcija `investments`. Aizeju uz skolu pusstudnu ātrāk, lai atrastu, kur tad īsti tas viss notiksies, ieeju klasē, apsēžos un, protams, ka sāku uztraukties, vai esmu īstajā vietā. Bet tad ieveļas vesals bars ar čainīzeriem un es sapratu, ka esmu gan :D vispār par tiem čainīzeriem runājot, tas ir vājprāts - viņiem visiem ir vismaz divi telefoni (blackberry un Iphone, protams), tad nāk Ipads und Mcbooks, bez tiem nekas nenotiek, karoč viņi visu laiku ir kaut kādā tīmeklī ievīti, vai nu spēlē spēlītes, sēž čainīzeru portālos vai facebookā. Labi par tām lekvcijām ja - kaut kādā mirklī ierodas profesors, atver prezentāciju un tur vāciski viss rakstīts. Sākas lekcija, pieceļas viens cits kungs un paziņo, ka diemžēl `investments` šodien nenotiek, bet ja mēs gribam, varam palikt uz šo ievadlekciju, jo kaut kāda maza daļiņa būs arī par `investments`. Jā, davai, visi aiziet prom.
Atnāku mājās un izdomājam ar Cliziu aiziet uz K7 (jā, tā ir adrese, Mannheimas centrs is sadalīts kvadrātos, skaties lejā ir karte, kā tas apmēram izskatās), kur mums ir jāreģistrējas kā Mannheimas iedzīvotājiem (lai pilsēta saņemtu kaut kādu nodevu par mums no valsts). Aizvelkamies līdz tam otram vecpilsētas galam, tajā ofisā viss notiek kā bankā - paņem numuriņu un gaidi. Paņemam numuriņu un saprotam, ka mums priekšā ir kādi 40 cilvēki, bet 10:00 sākas lekcija. Iesim uz lekciju!
Otrā lekcija - Production & Operations management - ĻOTI interesanta. Vispirms esam vienā telpā, kur izrādās, ka nepietiek vietas, tāpēc pārceļamies uz citu. Lektors jauns, izskatīgs, smaidīgs jokupēteris vārdā Olivers. Šis kurss būs saistīts ar baigo matemātiku un rēķināšanu, tātad - man JAU patīk :)
Vēlāk pēc lekcijām aizgāju uz to biroju otrā pilsētas malā un piereģistrējos kā iedzīvotājs. Izvilku numuriņu 542 (tajā brīdī tika apkalpots 470), bet tad atradu numuriņi 511 un gaidīju tikai 40 minūtes, viiiiii! Un darbojās tur 20 apkalpojošie lodziņi, nevis tikai 1. Pēc tam teicu Sebastianam, ka baigi ilgi tur jāstāv un viņš nosmējās, ka tas neesot ilgi, viņš regulāri 3 stundas stāvot.. Ak pacietīgie vācieši!
Šodien man bija `strategic & international management`, vai dievs, būs grūti. Mēs bijām lielākajā auditorijā, kas vien ir, piiiilns ar cilvēkiem (bijām apmēram 700), gaisa nav, vietu arī! Pēc šīs lekcijas sapratu, ka tur bez MacBooka nav nemaz ko rādīties! Ne tikai čainīzeriem, bet arī visiem biznesa studentiem tāds ir. Ļoti interesanti bija tas, ka lektors uzdod jautājumu reāli 700 cilvēkiem un uzreiz paceļas rokas, studenti ir gatavi iesaistīties un atbildēt. Mūsu kursā tas nenotiek starp 40 cilvēkiem un kur nu vēl angliski... Tad vēl šo krusu vadīs divi profesori (pirmās 5 nedēļas viens, otrās 5as otrs), ar šiem pašiem profesoriem nav praktiski iespējams kontaktēties, viņi iepazīstina ar savām sekretārēm un padotajiem, kuriem ir jāsūta e-pasti. Un pratiskās nodarbības vada vecāko kursu studenti. Vēl pēc uzstāšanās neviens neapplaudē, bet sit ar kulaciņu pa galdu. Un vēl - šeit būs grupu darbs, jāanalizē Meksikāņu alus ieviešanas ārvalstu tirgū riski un kā to mazināšana (ZELMas - šitais būtu mūsu lauciņš!). Un starp citu, trīs labākās grupas tiek pie balvām.. grupā 6 cilvēki, mēs esam 700 = apmēram 117 grupas, nu kāda iespēja, Māra :D
Aizmirsu vēl pateikt par jokaino sistēmu šeit (tas gan man nepatīk). Ir lekcijas, kuras ir iespējams atrast visiem mirstīgajiem kursu katalogā, bet vēl ir praktiskās nodarbības (exercises & tutourials - nezinu kāda šķirba starp šiem abiem). Prakstisko nodarbību laiki tiek pateikti vai nu pirmajā lekcijā vai arī atrodami tādā kā universitātes iekštīklā, kura lietotājvārdu un paroli var saņemt tikai tad, kad esi atbraucis šeit. Vārdu sakot, nav iespējams tā forši salikt kursus un saplānot savu laiku jau pirms tam. Tagad man ir jāmaina daži kursi, jo kaut kas pārklājas, baigais bardaks ar to visu. Bet nu tagad man lekcijas ir 1dien, 2dien un 3dien no 8:30 līdz 17:00 un ceturtdien un piektdien pa vienai lekcijai. Nu neko - mācīšos!
Par centrālo notikumu - Oktoberfestu. Tātad mums tiek piedāvāta iespēja braukt uz Oktoberfestu, joks tikai tāds, ka izbraukšana ir naktī no 4dienas uz 5dienu (no 22. uz 23. septembri), kas nozīmē, ka netieku piektdienā uz lekciju, kur pie info rakstīts `apmeklējums obligāts`. Te nu ir lielā dilemma, jo es neticu, ka es jebkad mūžā pati saņemšos un braukšu uz Oktoberfestu.. nu te vēl jāpadomā, bet arī nav 100 % garantēts, ka es tur vispār tieku, jo vietu skaits ir ierobežots un tiek tikai 45 laimīgie, kuri tiks izlozēti (pilnīgi nejauši) no visiem iesūtītajiem pieteikumiem.
Nu ko - priekšā vēl pus nedēļa un katru dienu pa lekcijai, tā kā gaidiet tik vēl!
otrdiena, 2011. gada 30. augusts
Guten Tag, Mannheim!
Nu ko - lielais sveiciens no skaistās, burvīgās un dzīvīgās Mannheimas!
Pirmais iespaids ir tāds, ka šī pilsēta tiešām ir PILSĒTA - šeit viss kustās un dzīvība rit pilnā sparā arī darba dienu vakaros.
Atbraukšana uz šejieni gan ir diezgan garlaicīga, ja lido ar Ryanair uz Hānas (Frankfurt Hahn) lidostu, jo, piemēram, man lidostas autobusa pieturā bija jāpavada mana mūža saturīgākās 2,5h. Neskatoties uz to, ka gan lidmašīnā, gan autobusā manā tuvumā sēdēja brēcošs bērns un lidmašīnā gandrīz nelabu galu paņēma kāds vecs vīrietis, Mannheimā ierados ar milzīgi platu smaidu, jo laiks ārā apburošs (+20 un mēmākā saule).
Autoostā mani sagaida mana dzīvokļa biedrs, kurš arī izrādās brauc Erasmusā un viņa istabiņā ir iemitinājusies meitene no Itālijas. Es ar savu tonnīgo koferi tieku atgādāta uz jaunajām mājām, kuras ir pašā centrā, 5 minūšu gājienā no visa, kas vien nepieciešams. Uz skolu gan jāiet 10 minūtes, bet vietējie ir tik slinki, ka brauc ar tramvaju.
Istabiņa sākumā bija balta un mierīga, līdz brīdim, kad tika uzklāta mana rozā gultas veļa, piemeklēta oranža lampa un aizkari. Tagad man šeit patīk vēl vairāk! Dzīvoju ar itāļu meiteni un čali - vietējo vācieti. Pirms tam šeit viņi dzīvoja trīs puiši, un viss miteklis titkiešām arī ož pēc čaļiem, taču neapskaužu to vienīgo čali starp mums meitenēm, kuram tagad ir jāpacieš mūžīgie tumšie mati ne tikai pa vannas istabas grīdu.
Otrā diena pagāja stāvot rindā uz reģistrēšanos augstskolā. Pēcpusdienā bija pirmā ievadlekcija visiem studentiem. Mēs esam apmēram 600, no kuriem 400 ir Biznesa vadības studenti = mani kursa biedri!!!! Šajā universitātē vispār mācās vairāk kā 10 tūkstoši studentu. Un aiz šī teikuma viņi parasti piesprauž piebildi - `nu ja, esam tāda vidēja augstskoliņa`. Man, protams, ka smiekli nāk, bet ko ta es - es jau no laukiem! Saistībā ar augstskolu mums ir jāpilda nenormāli daudz visādas lapas, jāpiereģistrējas tur un šitur un jāsaņem neskaitāmie lietotājvārdi un paroles, jo viss taču notiek elektroniski. Bet līdz šim nav bijušas nekādas neskaidrības, jo viss tiek paskaidrots un organizēts lieliski.
Un šī tad ir mana burvīgā skola un mana dzīvokļa biedrene, kuras vārdu es joprojām nesaprotu. Bet ļoti jauka meitene, viņa tik labi māk vācu un angļu valodu, ka drīzāk es drīz iemācīšos itāļu valodu :)
Stundu grafiks arī jau ir iekārtots - pirmdienas un otrdienas ir ļoti saspringtas, trešdienās un piektdienās pa vienai lekcijai un ceturtdienas brīvas. Hmm, ož pēc diezgan daudz brīva laika, bet laikam jau ne. Bibliotēka šeit strādā līdz 24iem, eksāmenu laikā līdz 3iem naktī. Šis fakts leicina par to, ka BŪS jāmācās. Vēl viņiem ir ieviesta tāda sistēma, ka daļu eksāmenus var izvēlēties kārtot nākamā semestra sākumā, tāpēc daudziem vietējiem tagad vēl ir eksāmenu laiks. Kad prasīju, kāpēc viņi tā dara (jo, manuprāt, ir grūti pēc vasaras nokārtot eksāmenu par vielu, ko esi mācījies pirms 3 mēnešiem), bet viņi saka, ka, piemēram, 6 eksāmenus nokārtot esot neiespējami, tāpēc 3 kārto vispirms un 3 tagad... Es laikam ar saviem 7 priekšmetiem un līdz ar to arī eksāmeniem varu iet ieskrieties...
Runājot par skriešanu, skola piedāvā nenormālo sporta aktivitāšu sarakstu, ar ko studenti var aizpildīt savu brīvo laiku (šeku reku - http://www.uni-mannheim.de/sport/downloads/pdf/SportprogrammHWS2011.pdf ). Es varu pat iet žonglierēšanā! Fun, fun, fun!
Skola sāksies 5. septembrī, tad varēšu vairāk kaut ko pastāstīt, ja vien mana galva nebūs izkūpējusi :)
Bučas, mīlu, sazvanās!
Pirmais iespaids ir tāds, ka šī pilsēta tiešām ir PILSĒTA - šeit viss kustās un dzīvība rit pilnā sparā arī darba dienu vakaros.
Atbraukšana uz šejieni gan ir diezgan garlaicīga, ja lido ar Ryanair uz Hānas (Frankfurt Hahn) lidostu, jo, piemēram, man lidostas autobusa pieturā bija jāpavada mana mūža saturīgākās 2,5h. Neskatoties uz to, ka gan lidmašīnā, gan autobusā manā tuvumā sēdēja brēcošs bērns un lidmašīnā gandrīz nelabu galu paņēma kāds vecs vīrietis, Mannheimā ierados ar milzīgi platu smaidu, jo laiks ārā apburošs (+20 un mēmākā saule).
Autoostā mani sagaida mana dzīvokļa biedrs, kurš arī izrādās brauc Erasmusā un viņa istabiņā ir iemitinājusies meitene no Itālijas. Es ar savu tonnīgo koferi tieku atgādāta uz jaunajām mājām, kuras ir pašā centrā, 5 minūšu gājienā no visa, kas vien nepieciešams. Uz skolu gan jāiet 10 minūtes, bet vietējie ir tik slinki, ka brauc ar tramvaju.
Istabiņa sākumā bija balta un mierīga, līdz brīdim, kad tika uzklāta mana rozā gultas veļa, piemeklēta oranža lampa un aizkari. Tagad man šeit patīk vēl vairāk! Dzīvoju ar itāļu meiteni un čali - vietējo vācieti. Pirms tam šeit viņi dzīvoja trīs puiši, un viss miteklis titkiešām arī ož pēc čaļiem, taču neapskaužu to vienīgo čali starp mums meitenēm, kuram tagad ir jāpacieš mūžīgie tumšie mati ne tikai pa vannas istabas grīdu.
Pirmās dienas vakarā mans `buddys`(te katram studentam tāds tiek piešķirts) Jonathans un aizveda mūs visus uz vecpilsētas jaukāko vietu - kafejnīcu n-tos metrus virs zemes ar skatu pār vecpilsētu (bildē pa kreisi). ĻOTI skaisti, lai neteiktu vairāk! Daudz ko pļāpājām, viņiem ļoti daudz kas interesē par Latviju, jo nezina viņi pilnīgi neko. Visi bija pārsteigti, par to, ka mums nav eiro... un tik drīz arī nebūs. Ak, tās sejas vajadzēja nofotogrāfēt! `Ar ko tad jūs tur norēķinaties` - nu ar latiem taču! Un tad rādīju latus, tie gan viņiem ļoti gāja pie sirds :) Tad vēl panika iestājās par to, ka mēs nedrīkstam Latvijā lietot alkoholu uz ielas un parkos.. Nav pat vērts iedziļināties - viņiem tas liekas pilnīgi crazy!
Otrā diena pagāja stāvot rindā uz reģistrēšanos augstskolā. Pēcpusdienā bija pirmā ievadlekcija visiem studentiem. Mēs esam apmēram 600, no kuriem 400 ir Biznesa vadības studenti = mani kursa biedri!!!! Šajā universitātē vispār mācās vairāk kā 10 tūkstoši studentu. Un aiz šī teikuma viņi parasti piesprauž piebildi - `nu ja, esam tāda vidēja augstskoliņa`. Man, protams, ka smiekli nāk, bet ko ta es - es jau no laukiem! Saistībā ar augstskolu mums ir jāpilda nenormāli daudz visādas lapas, jāpiereģistrējas tur un šitur un jāsaņem neskaitāmie lietotājvārdi un paroles, jo viss taču notiek elektroniski. Bet līdz šim nav bijušas nekādas neskaidrības, jo viss tiek paskaidrots un organizēts lieliski.
Stundu grafiks arī jau ir iekārtots - pirmdienas un otrdienas ir ļoti saspringtas, trešdienās un piektdienās pa vienai lekcijai un ceturtdienas brīvas. Hmm, ož pēc diezgan daudz brīva laika, bet laikam jau ne. Bibliotēka šeit strādā līdz 24iem, eksāmenu laikā līdz 3iem naktī. Šis fakts leicina par to, ka BŪS jāmācās. Vēl viņiem ir ieviesta tāda sistēma, ka daļu eksāmenus var izvēlēties kārtot nākamā semestra sākumā, tāpēc daudziem vietējiem tagad vēl ir eksāmenu laiks. Kad prasīju, kāpēc viņi tā dara (jo, manuprāt, ir grūti pēc vasaras nokārtot eksāmenu par vielu, ko esi mācījies pirms 3 mēnešiem), bet viņi saka, ka, piemēram, 6 eksāmenus nokārtot esot neiespējami, tāpēc 3 kārto vispirms un 3 tagad... Es laikam ar saviem 7 priekšmetiem un līdz ar to arī eksāmeniem varu iet ieskrieties...
Runājot par skriešanu, skola piedāvā nenormālo sporta aktivitāšu sarakstu, ar ko studenti var aizpildīt savu brīvo laiku (šeku reku - http://www.uni-mannheim.de/sport/downloads/pdf/SportprogrammHWS2011.pdf ). Es varu pat iet žonglierēšanā! Fun, fun, fun!
Skola sāksies 5. septembrī, tad varēšu vairāk kaut ko pastāstīt, ja vien mana galva nebūs izkūpējusi :)
Bučas, mīlu, sazvanās!
Abonēt:
Ziņas (Atom)